Vēsture

Jau seno tautu dziednieki, pašiem to neapjaušot, izmantoja enzīmu dziedniecisko iedarbību. Piemēram, maiji un citas senās tautas, izmantoja enzīmus saturošās papaijas lapas un sulu audzēju un čūlu ārstēšanai. Taču pirmie zinātniski pamatotie mēģinājumi izmantot enzīmus medicīnā bija iespējami tikai pēc enzīmu atklāšanas. Bija jāpaiet veseliem simts gadiem, līdz bioķīmiķis Hašlers 1937. gadā Vācijā izmēģināja enzīmus ļaundabīgu audzēju ārstēšanai, ievadot tos injekcijās un iekšķīgi. Apmēram tajā pat laikā profesors Froinds un doktors Kaminers Austrijā atklāja, ka veselu cilvēku asinis satur vielas, kas spēj iznīcināt audzēja šūnas. Ar audzēju slimo cilvēku asinīs šadu vielu acīmredzami nebija vai arī to bija par maz. Froindam nebija skaidrības, kas tā ir par vielu, tādēļ viņš to nodēvēja par "normālo substanci". Froinda ziņojums ieinteresēja Ņujorkā praktizējošo profesoru Volfu.Volfs spēja saskatīt saikni Froinda un Hašlera pētījumiem un nāca pie secinājuma, ka Froinda atklāta "normālā substance" ir enzīmi. Turpinot eksperimentus ar enzīmiem, Volfs pierādīja, ka tie ir svarīgi ne tikai organismā pretvēža aizsardzībai, bet arī visu citu veselības traucējumu gadījumā. Tādēļ Volfs nodibināja bioloģijas institūtu enzīmu pētniecībai. Tika veikti tūkstošiem eksperimentu, lai noteiktu dažādu dzīvnieku, augu un mikroogranismu enzīmu aktivitāti. Tika pārbaudītas dažādas koncentrācijas un atšķirīgas kombinācijas. Rezultātā tika atlasīti visaktīvākie enzīmi, kas izdevīgi papildināja viens otra darbību. Tā radās pirmie WO-BE maisījumi, kas mūsdienās pazīstami ar nosaukumiem vobenzīms un vobemugos.

Profesora Volfa enzīmpreparātus ražoja nelielos daudzumos un tie bija ļoti dārgi. Atļauties ārstēšanu ar WO-BE varēja tikai bagātnieki. Profesors Volfs ārstējis Holivudas kinozvaigznes: Merlinu Monro, Grētu Garbo, Mēriju Pikfordu, Čarliju Čaplinu, Marlēnu Ditrihu, kļūva par Metropolitena operas ārstu. Viņa pacienti bija Karuzo,Toskanini, Šalapins, Marion Lanca... Bet no pateicīga Pikaso profesors Volfs par savu izārstēšanu saņēma dāvanā viņa gleznu. Starp pacientiem , kuri tika ārstēti ar WO-BE maisījumiem bija tādas slavenības kā ASV prezidenti Trumens, Eizenhauers, CIP vadītāji, Rokfelleru un Kenediju ģimenes. Tikai pēc tam, kad sešdesmito gadu sākumā profesora Volfa skolnieks un līdzgaitnieks Karls Ransbergers Vācijā noorganizēja vobenzīma rūpniecisku ražošanu, šie medikamenti kļuva pieejami plašāk. Līdz ar Volfa nāvi, arī zinātniski pētnieciskais darbs no ASV pārcēlās uz Vāciju, Austriju, Šveici un citām, Rietumeiropas valstīm.
Latvija, tāpat kā citas PSRS republikas, šajā laikā atradās aiz „dzelzs priekškara” caur ko līdz mūsu ausīm nonāca tikai rūpīgi atsijāta informācija. „Aukstais karš”, nekonvertējamais rublis un daudzi citi iemesli neļāva pietiekamā daudzumā iepirkt Rietumvalstu medikamentus. Tādēļ vobenzīms kļuva par vienu no īpašām „specsistēmas” privilēģijām. Neraugoties uz to, ka 4. pārvaldes slimnīcas nelielus šo medikamentu daudzumus saņēma jau kopš septiņdesmitajiem gadiem, acīmredzot attiecīgās instances vērtēja šos  medikamentus tik augstu, ka nevēlējās dalīties informācijā pat ar saviem kolēģiem. Izņemot vienu speciāli 4. pārvaldes medicīnas darbiniekiem domātu rokasgrāmatu, informācija par vobenzīmu nebija atrodama nedz mācību grāmatās, nedz farmācijas rokasgrāmatās, tas netika pieminēts pat ārstu un farmaceitu mācību programmas ietvaros. Tādēļ līdz pat 1994. gadam, kad atjaunotajā Latvijas Republikā tika piereģistrēts vobenzīms, gandrīz neviens neko par šiem medikamentiem nezināja.